Pelējums – alerģijas, hronisku slimību saasinājumu, astmas lēkmju un citu veselības problēmu cēlonis

12.12.2022

Pelējums – alerģijas, hronisku slimību saasinājumu, astmas lēkmju un citu veselības problēmu cēlonis

Neraugoties uz to, ka pelējuma sporām, kas atrodas visapkārt, ir nozīmīga loma zemes ekoloģijā, jo tās nodrošina bojā gājušo augu organisko sastāvdaļu sadalīšanu apkārtējā vidē, cilvēka veselībai pelējums var radīt nopietnas veselības problēmas. Ja pelējuma sporas iedzīvojas vietās, kur tās nav vēlamas, cilvēkam var rasties dažādas veselības problēmas – alerģiskas izpausmes, astmas lēkmes, hronisku saslimšanu saasinājumi un citas nopietnas veselības problēmas. Kādi simptomi var tikt novēroti, saskaroties ar pelējumu, un kā izvairīties vai mazināt pelējumu apkārtējā vidē, stāsta aptieku tīkla Apotheka sertificētā farmaceite Mārīte Šukele.

Pelējumu veido mikroskopiskas sēnes, kuru micēlijs ir gandrīz bezkrāsains un sākuma fāzē praktiski nesaskatāms. Pelējuma vairošanās notiek ar sporām, kas ir tik sīkas (0,001–0,1 milimetrs) un vieglas, ka pārvietojas pa gaisu tā vēsmu ietekmē. Pelējumu, cilvēkam pat par to nenojaušot, ir viegli pārvietot no ārējās vides uz telpām ar apaviem un apģērbu, tādēļ var teikt, ka pelējuma sporas lielākā vai mazākā daudzumā atrodas it visur. Īpaši labvēlīgi apstākļi sporu vairošanās procesam ir siltums, mitrums (60 % un vairāk), tumsa un barības vielām bagāta vide, kad pelējums kļūst redzams, veidojot pelēkus, citreiz arī baltus, brūnus vai zaļganus plankumus uz virsmām un priekšmetiem. Pelējums var augt uz dažāda materiāla virsmām – koka, papīra, ģipškartona, plastmasas un pat uz cementa un betona. Galvenais pelējuma barības avots ir dažāda veida organiskie savienojumi, ko satur mati, nagi, āda, ēdiena daļiņas un izgarojumi, netīrumi un putekļi.

Simptomi, kas liecina par pelējuma negatīvo ietekmi uz veselību

Pelējumam vairojoties, izdalās gaistoši organiskie savienojumi un Beta (sēņu) glikāni. Gaistošie organiskie savienojumi (spirti, ketoni, organiskās skābes u.c.) rada specifisko pelējuma smaku, kuras ieelpošana var izraisīt elpceļu kairinājumu un iekaisumu. Pelējuma sēnīšu sporas un micēlijs ir milzīgs alergēnu avots, uz ko visbiežāk jutīgākās iedzīvotāju grupas ir: zīdaiņi, mazi bērni, grūtnieces, veci cilvēki, ķīmijterapijas pacienti, HIV slimnieki, cilvēki, kuri sirgst ar alerģiju saslimšanām, ādas un elpceļu slimībām un imūnās sistēmas traucējumiem.

“Cilvēkiem, kuri ir jutīgi pret pelējumu, var rasties deguna gļotādas kairinājums vai pietūkums, parādīties sauss vai produktīvs klepus (klepojot izdalās krēpas), arī ādas izsitumi. Tāpat cilvēkiem var parādīties ādas dedzināšanas sajūta, apsārtušas acis, kas var arī asarot. Pelējums var radīt arī nopietnākas veselības problēmas – tas var provocēt arī astmas lēkmes. Savukārt, cilvēki, kuri slimo ar  hroniskām slimībām vai kuriem ir novājināta imūnsistēma, biežāk var saslimt ar infekcijas slimībām,” norāda Apotheka farmaceite Mārīte Šukele.

Pelējuma izraisītās saslimšanas un alerģiju nav viegli ārstēt, jo, kamēr būs saskare ar pelējumu, pastāvēs saslimšana. “Ja pelējumu mājoklī nevar iznīcināt, diemžēl nereti vienīgā iespēja ir mainīt dzīvesvietu,” piebilst Apotheka farmaceite Mārīte Šukele.

Pelējuma producētās toksiskās vielas un to apdraudējums veselībai

Pelējuma sēnītes producē arī potenciāli toksiskas vielas, kas var izraisīt ļoti nopietnu apdraudējumu cilvēka veselībai:

  • Ilgstoša saskare ar pelējumu mēdz veicināt reimatiskās slimības, ko izraisa endotoksīni.
  • Lai arī mikotoksīnu iedarbība neapdraud cilvēka dzīvību, tā rada virkni nepatīkamu veselības problēmu: galvassāpes, reiboņus, grūtības koncentrēties, bezspēku, miegainību, sliktu dūšu un apetītes zudumu. Var būt arī sauss klepus, alerģiskas iesnas un deguna gļotādas kairinājums un pietūkums. Parasti šie simptomi mazinās vai izzūd, ja tiek novērsta saskarsme ar pelējumu.
  • Īpaši bīstams ir aflatoksīns, kas var izraisīt aknu un nieru bojājumus, veicināt dažādu audzēju attīstību un vājināt organisma aizsargspējas.

“Visbiežāk pelējuma izraisītus veselības traucējumus novēro tieši darba vidē, it īpaši lauksaimniecībā strādājošajiem, jo pelējuma attīstībai ideāli apstākļi ir labībā, sienā un lauksaimniecības ēkās. Riska grupā ir arī celtnieki, it īpaši tie, kuri rekonstruē vecas ēkas, un strādnieki, kuri apkopj ventilācijas sistēmas,” stāsta Apotheka farmaceite Mārīte Šukele.

Preventīvie pasākumi jeb kā izvairīties vai mazināt pelējuma ietekmi uz veselību

Īpaša vērība jāpievērš pārtikas produktiem. Nekādā gadījumā nedrīkst ēst produktus, kas ir pelējuši, arī tādā gadījumā, ja pelējuma kārta tiek noņemta vai izgriezta, jo lielākais ļaunums slēpjas zem pelējuma. Jo augstāku mitruma līmeni satur pārtikas produkts, jo bīstamākas ir pelējuma sekas. Nokļūstot uz mitras virsmas, pelējums “izlaiž” sīkas, neredzamas stīdziņas – micēlijus un vairojoties izdala gan ēteriskās eļļas, gan minerālvielas, gan toksīnus visā produktā. Par visbīstamākajiem pelējuma sēnītes skartajiem produktiem uzskata tieši gaļu, riekstus un piena produktus.

“Diemžēl arī karsējot toksisko vielu klātbūtni produktos nevar novērst vai samazināt, tādēļ, ja produktu skāris pelējums, tas nav lietojams uzturā un noteikti bez žēlastības ir jāizmet. Lai mazinātu pelējuma veidošanās riskus, pārtikas produkti ir pareizi jāuzglabā un jāievēro higiēnas noteikumi. Ja burka ir atvērta, tā jātur vēsumā, bet saturs jāņem tikai ar tīru karoti, lai neiekļūtu mikroorganismi. Liela vērība jāpievērš arī ledusskapja un maizes kastes tīrībai,” iesaka Apotheka farmaceiti Mārīte Šukele.

Ieteicamie profilaktiskie pasākumi, lai mazinātu pelējuma veidošanās vai  vairošanās riskus, kā arī tā negatīvo ietekmi uz veselību:

  • Veikt kvalitatīvu telpu siltumizolāciju.
  • Samazināt mitruma līmeni telpās, lai tas ir robežās no 30 līdz 50 %.
  • Veikt regulāru telpu uzkopšanu.
  • Nodrošināt regulāru telpu vēdināšanu, it īpaši virtuvē un vannas istabā, kur mēdz būt augsts mitruma līmenis.
  • Gatavojot ēdienu, katliem un pannām ieteicams lietot vākus, kā arī izmantot tvaika nosūcēju, lai mazāk ēdiena izgarojumu nonāktu gaisā.
  • Mēbeles vēlams novietot atstatus no sienas, lai nodrošinātu gaisa cirkulāciju.
  • Nelielus laukumus, ko skāris pelējums, var mēģināt notīrīt ar etiķi, 70 % etilspirtu vai ūdeņraža peroksīdu. Plašāku laukumu apstrādei jāpiesaista profesionāļi.
  • Ieteicams atbrīvoties no priekšmetiem, kurus skāris pelējums (pārtika, paklājs, grāmatas, puķu podi, drēbes u.c. priekšmeti).
  • Ja pelējums iemājojis puķu podā, vēlams augu pārstādīt, ņemot citu puķu podu un nomainīt arī visu augsni. Pārstādot augus, jānodrošina laba drenāža puķu podā. Uz cauruma uzliek akmentiņu vai māla lausku, tad uzber granti, tālāk var pildīt augsni. Izvairīties no pelējuma var, ievērojot saudzīgu laistīšanu – labāk laistīt biežāk ar mazāku ūdens daudzumu, nekā reti un pamatīgi. Augsni puķu podā ik pa laikam vajag uzirdināt.

“Ja simptomi liecina par alerģisku reakciju pēc saskares ar pelējumu (acu asarošana, tekošs vai aizlikts deguns), var lietot antihistamīna līdzekļus, kas mazinās alerģijas simptomus. Degunu var skalot ar jūras ūdeni saturošiem aerosoliem. Astmas slimniekiem, dodoties uz telpām, kur ir liels mitruma līmenis un iespējams pelējums, vienmēr pa rokai jābūt glābējinhalatoram, lai nepieciešamības gadījumā kupētu pēkšņi sākušos astmas lēkmi. Savukārt, lai mazinātu dažādus ādas kairinājumus, var lietot ziedes, kas satur dekspantenolu vai antihistamīna gelu. Tomēr jebkurā gadījumā pirms medikamentu lietošanas ieteicams konsultēties ar savu ģimenes ārstu vai farmaceitu,” iesaka Apotheka farmaceite Mārīte Šukele.